RETROSPEKCIJA
Šis nav Mēness, un es joprojām esmu
06.06.–31.12.2026
Ripa galerija
Izstādes atklāšana: sestdiena, 6. jūnijs, plkst. 16:00
Leldes Kalmītes, nozīmīgas personības Latvijas diasporas mākslas pasaulē, retrospekcija, kas aptver viņas karjeru.
Attēli Leldes Kalmītes
“Tas ir tā, it kā kāds rādītu ar pirkstu uz mēnesi, lai to parādītu citam. Vadoties pēc pirksta, šim cilvēkam būtu jāierauga mēness. Bet, ja viņš skatās uz pirkstu un kļūdaini notur to par mēnesi, viņš zaudē ne tikai mēnesi, bet arī pašu pirkstu.”
— Šūraṅgamas sūtra
Šī izstāde ir karjeru aptveroša retrospekcija par nozīmīgu personību latviešu diasporas mākslas pasaulē. Lelde Kalmīte (Vācija, 1946) ir idejas ierosinātāja dibināt Pasaules latviešu mākslas centru (PLMC) un tā ilggadēja kuratore, Pasaules latviešu mākslas savienības (PLMS) līdzdibinātāja un bijusī Amerikas latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) prezidente. Viņai ir bakalaura un maģistra grādi tēlotājmākslā, kā arī doktora grāds mākslas izglītībā.
Ražīga māksliniece un kuratore, viņas gleznas un zīmējumi pēta dabu un mūsu attiecības ar to, izmantojot stilu, kas septiņu desmitgažu laikā attīstījies no minimālistiskas ģeometriskas abstrakcijas līdz vēlākajiem darbiem, kas tieši pievēršas vides katastrofai, kas raksturo mūsu laikmetu.
Viņa ir bijusi vairāku mākslas organizāciju vadītāja Amerikas Savienotajās Valstīs, un savā pēdējā amatā pirms pārcelšanās uz Cēsīm 2019. gadā viņa bija Čikāgas Bridgeport Art Center kuratore.
Izstāde, kurā būs apskatāma gan biogrāfiska informācija, gan nesen tapušas gleznas, izsekos viņas dzīves gaitām — no bērnības slavenā latviešu mākslinieka Jāņa Kalmītes mājās, cauri desmitiem grupu un personālizstāžu, līdz PLMC izveidei un viņas pārcelšanās uz Latviju.
Mākslinieces koncepcija
Lielāko daļu manu darbu var raksturot kā abstraktas ainavas bez jebkādām cilvēka klātbūtnes pazīmēm. Laika gaitā manā glezniecībā ir izveidojusies personiska formālo elementu valoda. Taisnas līnijas norāda uz attālumu, savukārt vertikālas tonālās pārejas simbolizē laiku — mēs to mēram pēc dienu ritējuma, un neatkarīgi no tā, vai ir rīts vai vakars, debesis pie horizonta vienmēr ir gaišākas nekā augstāk virs tā. Attālu skatu pretstatījums kādai tuvākai, plakanai barjerai rada sienas, loga vai durvju iespaidu. Atkāpjošās perspektīvas līnijas, tik raksturīgas renesanses mākslai, man simbolizē cilvēka saprāta lomu dabas novērošanā, savukārt diagonālās līnijas darbojas kā ēnas. Pakāpeniski esmu attālinājusies no minimālisma — tas ir daudz sarežģītāks, papildinošs process nekā elementu reducēšana minimālisma virzienā.
Pēdējos gados manās gleznās arvien izteiktāk ienākusi drūma, draudīga noskaņa. Ja mākslas radīšana ir personiski jēgas meklējumi, tad tā neizbēgami atspoguļo arī sava laikmeta garu. Mūsu vēsturisko periodu raksturo arvien pieaugošs dabas, vides, gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums un ekspluatācija, kas izraisa arvien lielāku augu un dzīvnieku sugu izzušanu un apdraud pašas mūsu pasaules nākotni.
Manas ainavas šķietami atbalso šo trauksmi par dabas iznīcināšanu. Līdzās gleznām man patīk arī zīmēt to, ko novēroju savā apkārtnē, īpaši dārzu un ainavu motīvus. Daži no šiem zīmējumiem tiek digitāli pārveidoti, lai pētītu dažādas sākotnējo darbu variācijas. Tādējādi mana māksla apvieno divas pieejas — no vienas puses drūmas, apokaliptiskas vīzijas, no otras puses reālistiskus dabas novērojumus. Es turpinu mēģināt šīs pieejas savienot un ienest savā glezniecībā elementus, kas radušies zīmējumos."
–LELDE KALMĪTE, 2026
Šo pasākumu atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonds un Padome (KF&P).